Atbilde datums: 24.08.2026
Civillikums paredz, ka testamenta spēkā esamībai nepieciešams, lai testamenta sastādītājam testamenta sastādīšanas brīdī būtu pietiekama rīcībspēja un viņš apzinātos savas rīcības nozīmi un sekas, un, ja šie priekšnoteikumi nav bijuši izpildīti, piemēram, ja persona testamenta sastādīšanas brīdī bijusi tik smagi slima, ka nespēja pieņemt apzinātus lēmumus, vai atradusies citādā stāvoklī, kas liedza pienācīgi izprast savas rīcības sekas, šāds testaments var tikt atzīts par spēkā neesošu. Tomēr ir svarīgi saprast, ka testamenta apstrīdēšana šāda iemesla dēļ praktiski var būt sarežģīts process, jo jums kā apstrīdētājam būs jāpierāda, ka testamenta sastādīšanas konkrētajā brīdī, nevis vispārīgi slimības periodā, jūsu tēvam faktiski trūka nepieciešamās rīcībspējas vai apziņas, kas prasa konkrētus pierādījumus, piemēram, medicīnas dokumentāciju no aptuveni tā paša laika perioda, kas apliecina viņa garīgo vai fizisko stāvokli, kā arī, iespējams, liecinieku liecības par viņa uzvedību un spriestspēju testamenta sastādīšanas laikā. Ja testaments tika sastādīts pie notāra, kā tas parasti ir nepieciešams formālai testamenta noformēšanai, notārs teorētiski būtu pienākums izvērtēt personas acīmredzamu spēju saprast savu rīcību, taču šis izvērtējums nav absolūta garantija, un ir iespējams, ka smagi slima persona ārēji spēj sniegt saprotamas atbildes, bet faktiski nespēj pilnībā apzināties visas savas rīcības sekas. Lai formāli apstrīdētu testamentu, jums jāceļ prasība tiesā, kas izvērtēs visus iesniegtos pierādījumus un pieņems lēmumu par testamenta spēkā esamību, un šādās lietās bieži tiek pieaicināti tiesu medicīnas vai psihiatrijas eksperti, lai retrospektīvi izvērtētu personas rīcībspēju konkrētajā periodā, balstoties uz pieejamo medicīnisko dokumentāciju. Ņemot vērā šo lietu sarežģītību un emocionālo raksturu, stingri ieteicams šajā procesā piesaistīt mantošanas tiesību jomas juristu, kas var palīdzēt savākt un strukturēt nepieciešamos pierādījumus.