ES Mākslīgā intelekta akts: ko uzņēmumam nozīmē pienākumi 2026. gadā

Jūsu uzņēmums izmanto čatbotu, MI atlases rīku personāla atlasei vai attēlu ģeneratoru reklāmai? Tad ES Mākslīgā intelekta akts attiecas arī uz jums — pat ja neko paši neizstrādājat. No 2026. gada 2. augusta stājās spēkā pārredzamības pienākumi, un par pārkāpumiem paredzēti sodi līdz 35 miljoniem eiro vai 7% no apgrozījuma. Šeit — kas patiešām attiecas uz parastu uzņēmumu, kas MI tikai lieto.

Kas ir MI akts un kāpēc tas skar arī jūs

Vispirms izklīdināsim galveno maldu. Daudzi uzņēmēji domā: “Mēs neizstrādājam mākslīgo intelektu,
tātad tas uz mums neattiecas.” Nepareizi. ES Mākslīgā intelekta akts — Regula (ES) 2024/1689, pasaulē
pirmais visaptverošais MI regulējums — attiecas ne tikai uz izstrādātājiem, bet arī uz
lietotājiem, tas ir, uzņēmumiem, kas MI sistēmas izvieto un izmanto savā darbā.

Ja jūsu uzņēmums lieto čatbotu klientu apkalpošanā, MI rīku CV atlasei, algoritmu kredītspējas
vērtēšanai vai ģeneratīvo MI mārketinga materiālu radīšanai, jums var būt konkrēti pienākumi. Akts
stājās spēkā 2024. gada 1. augustā, bet tā prasības ieviešas pakāpeniski — un tieši 2026. gads ir
viens no svarīgākajiem posmiem.

Būtiskā doma ir šī: MI akts nav vienlaicīgs slēdzis, kas ieslēdzas vienā datumā, bet pakāpenisks
grafiks, kur dažādi pienākumi stājas spēkā dažādos gados. Daži jau darbojas (aizliegtās prakses,
GPAI), daži sākas 2026. gadā (pārredzamība), daži — vēlāk (augsta riska sistēmas). Tāpēc pareizais
jautājums nav “vai akts jau ir spēkā”, bet “kuri no tā pienākumiem attiecas uz mani jau šodien”.

Un vēl viena būtiska lieta par tvērumu. MI akts attiecas ne tikai uz ES reģistrētiem uzņēmumiem —
tas skar arī tos, kas atrodas ārpus ES, ja to MI sistēmas vai to radītie rezultāti tiek izmantoti
Eiropas Savienībā. Tāpēc atsauce “mēs izmantojam ārvalstu MI rīku, tas nav ES lieta” nav pareiza:
ja rīka rezultāti ietekmē ES iedzīvotājus vai klientus, regulējums var attiekties arī uz šo lietojumu.

Pastāv arī nepareizs pieņēmums, ka MI akts ir “vēl viens GDPR” un ka pietiks ar pāris atrunām
mājaslapā. Patiesībā tā ir cita loģika: GDPR regulē personas datus, MI akts — pašu MI sistēmu un tās
lietojuma risku. Tie darbojas paralēli: viena un tā pati sistēma (piemēram, MI atlases rīks) var būt
pakļauta gan GDPR, gan MI aktam vienlaikus. Tāpēc atbilstība vienam neatbrīvo no otra.

Riska pieeja: četras kategorijas

MI akts nebalstās uz to, kāda tehnoloģija tiek izmantota, bet uz to, cik riskants
ir tās lietojums. Sistēmas iedala četrās kategorijās, un no kategorijas atkarīgi pienākumi (jo augstāks risks, jo
stingrākas prasības):

Vairums uzņēmumu ikdienā saskaras ar apakšējām divām kategorijām — ierobežots un minimāls risks.
Bet daži izplatīti lietojumi (piemēram, automatizēta CV atlase) var ietilpt augsta riska kategorijā,
un tad pienākumi ir daudz nopietnāki. Tāpēc pirmais solis vienmēr ir noskaidrot, kurā kategorijā
ietilpst tieši jūsu MI lietojums.

Svarīgi saprast, ka viens un tas pats rīks dažādos lietojumos var mainīt kategoriju. Ģeneratīvs
teksta rīks, ko izmanto reklāmas ideju radīšanai, ir zema riska; tas pats rīks, ja to izmantotu
lēmumiem par cilvēka pieņemšanu darbā vai kredīta piešķiršanu, jau tuvojas augstajam riskam. Tāpēc
vērtē ne rīku pašu, bet to, kam tieši un ar kādām sekām jūs to lietojat.

Aizliegtās prakses (jau spēkā)

Šī daļa nav nākotne — tā ir spēkā jau kopš 2025. gada 2. februāra. Noteiktas MI
prakses ES ir aizliegtas pilnībā, un par tām paredzēti bargākie sodi. Cita starpā aizliegts:

• sociālā vērtēšana (cilvēku vērtēšana pēc uzvedības ar netaisnīgām sekām);
• manipulatīvas zemapziņas tehnikas, kas būtiski kropļo cilvēka uzvedību;
• emociju atpazīšana darba vietā un izglītības iestādēs (ar izņēmumiem);
• noteikta biometriskā kategorizēšana un neizvēlīga sejas attēlu vākšana.

Tāpat no 2025. gada 2. februāra ir spēkā MI pratības pienākums: uzņēmumam
jānodrošina, ka darbinieki, kas lieto MI sistēmas, pietiekami saprot to darbību un riskus. Tas ir
pienākums, ko daudzi vēl nav pamanījuši, taču tas jau ir juridiski saistošs.

Uz aizliegtajām praksēm ir vērts paskatīties arī no biznesa puses. Dažas no tām — piemēram,
emociju atpazīšana darbiniekiem — kādreiz tika reklamētas kā “produktivitātes rīki”. Tagad to
lietošana ES ir aizliegta ar bargākajiem sodiem. Ja jums kāds piedāvā šādu risinājumu, atbilde ir
skaidra: no tā jāatsakās, neatkarīgi no tā, cik pievilcīgi izklausās solītais ieguvums.

Vispārīga lietojuma MI modeļi

No 2025. gada 2. augusta stājās spēkā pienākumi vispārīga lietojuma MI modeļu
(angliski GPAI — tādi kā lielie valodas modeļi) nodrošinātājiem. Tie ietver pārredzamību,
dokumentāciju, autortiesību ievērošanu un — modeļiem ar sistēmisku risku — papildu drošības prasības.

Lielākajai daļai Latvijas uzņēmumu šie pienākumi tieši neattiecas, jo tie skar modeļu
izstrādātājus, ne lietotājus. Bet tas jums netieši ir svarīgi: ja izmantojat kādu MI
pakalpojumu, ir vērts pārliecināties, ka jūsu piegādātājs pats ievēro savas prasības — jo jūsu
atbilstība daļēji balstās uz to.

Praktiski tas nozīmē vienu vienkāršu jautājumu piegādātājam: vai jūsu MI pakalpojums atbilst MI
aktam? Nopietns pakalpojumu sniedzējs uz to atbildēs skaidri un uzrādīs dokumentāciju. Ja atbilde ir
neskaidra vai izvairīga, tas ir signāls, ka risks daļēji pāriet uz jums — un tad ir vērts apsvērt
citu risinājumu vai vismaz to atrunāt līgumā.

Pārredzamības pienākumi no 2026

Tas ir 2026. gada galvenais jaunums. No 2026. gada 2. augusta spēkā stājas
pārredzamības pienākumi — tieši tie, kas skar visvairāk parasto uzņēmumu. Būtība: cilvēkam jāzina,
kad viņš mijiedarbojas ar MI vai redz MI radītu saturu.

Tieši šie pienākumi 2026. gadā skar visvairāk parasto uzņēmumu, jo tie attiecas uz visizplatītākajiem
MI lietojumiem — čatbotiem un ģeneratīvo saturu. Atšķirībā no augsta riska prasībām, kuru izpilde
prasa veselu pārvaldības sistēmu, pārredzamības pienākumi ir samērā vienkārši: galvenokārt tas ir
jautājums par atklāšanu un marķēšanu, ne par tehnoloģijas pārveidi.

Praksē tas nozīmē konkrētus soļus: ja jūsu vietnē strādā čatbots, tam skaidri jāpaziņo, ka tas ir
MI; ja reklāmā izmantojat MI ģenerētu attēlu vai balsi, tam jābūt atbilstoši marķētam. Šie pienākumi
ir tehniski vienkārši, bet tos nedrīkst ignorēt — tieši tie no 2026. gada kļūst obligāti.

Praktisks piemērs no ikdienas. Interneta veikala čatbots, kas atbild uz klientu jautājumiem,
turpmāk skaidri jāapzīmē kā automatizēts palīgs, ne cilvēks. Ja mārketinga video izmantojat MI radītu
balsi vai seju, tas jāmarķē kā mākslīgi radīts. Ja sociālajos tīklos publicējat MI ģenerētu attēlu,
kas attēlo reālistisku notikumu, arī tam nepieciešama norāde. Neviens no šiem soļiem nav dārgs, bet
katrs prasa apzinātu rīcību — tāpēc tos ir vērts iestrādāt uzņēmuma procesos, ne atstāt nejaušībai.

Kāpēc tieši pārredzamība? Regulējuma loģika ir tāda, ka cilvēkam ir tiesības zināt, ar ko viņš
mijiedarbojas un ko viņš redz. Ja klients raksta “čatam” un domā, ka runā ar cilvēku, viņš pieņem
lēmumus, balstoties uz maldīgu priekšstatu. Ja reklāmā redzams “cilvēks”, kas patiesībā ir MI ģenerēts
tēls, tā ir manipulācija ar uzticēšanos. Pārredzamības pienākumi šo maldināšanu novērš — un tāpēc tie
attiecas tieši uz visbiežāk lietotajiem MI veidiem.

Augsta riska sistēmas un pārceltais termiņš

Šeit ir svarīga un aktuāla nianse, ap kuru valda apjukums. Sākotnēji augsta riska MI sistēmu
(Annex III — piemēram, MI personāla atlasē, kredītspējā, izglītībā) galvenie pienākumi bija plānoti
no 2026. gada 2. augusta. Taču Eiropas līmenī pieņemtā tā sauktā “Omnibus” iniciatīva
šo termiņu pārcēla — augsta riska Annex III sistēmām uz 2027. gada decembri, bet
regulētos produktos iestrādātām sistēmām vēl vēlāk.

Ko tas nozīmē praksē? Ja jūsu uzņēmums lieto MI augsta riska jomā, jums ir vairāk laika
sagatavoties, nekā sākotnēji šķita — bet ne iemesls neko nedarīt. Prasības augsta riska sistēmām
(riska pārvaldība, datu kvalitāte, cilvēka uzraudzība, žurnalēšana) ir tik apjomīgas, ka gatavošanās
jāsāk krietni pirms termiņa.

Kādas tieši ir šīs augsta riska prasības? Īsumā — sistēmai vajadzīga dokumentēta riska pārvaldība,
kvalitatīvi un pārstāvoši dati, cilvēka uzraudzība ar iespēju iejaukties un atcelt MI lēmumu, kā arī
žurnalēšana, kas ļauj vēlāk pārbaudīt, kā lēmums pieņemts. Tas ir daudz vairāk nekā “ieslēgt rīku” —
tā ir vesela pārvaldības sistēma ap MI, un tieši tāpēc pārceltais termiņš nav iemesls atslābt.

Vienkāršs piemērs, kā augsta riska statuss rodas negaidīti. Uzņēmums iegādājas “gudru” personāla
atlases rīku, kas automātiski sarindo kandidātus. Šķietami tas ir tikai laika taupīšanas līdzeklis,
bet, tā kā rīks ietekmē cilvēku piekļuvi darbam, tas ietilpst augsta riska jomā ar visām no tā
izrietošajām prasībām. Tāpēc pirms šāda rīka ieviešanas ir vērts pajautāt piegādātājam ne tikai
“cik tas maksā”, bet arī “kā tas atbilst MI aktam augsta riska sistēmām”.

Sodi un uzraudzība

MI akta sodi ir apzināti bargāki par daudziem citiem — pat augstāki nekā par GDPR pārkāpumiem.
Maksimālais sods par aizliegto prakšu izmantošanu ir līdz 35 miljoniem eiro vai 7% no
uzņēmuma kopējā gada apgrozījuma pasaulē, atkarībā no tā, kas lielāks. Par citiem pārkāpumiem
sodi ir zemāki, bet joprojām ievērojami.

Uzraudzību ES līmenī koordinē MI birojs, bet katrā dalībvalstī ir arī nacionālās kompetentās
iestādes. Latvijā MI politikas jautājumi ir attiecīgās ministrijas pārziņā. Būtiski saprast, ka
sods nav vienīgais risks — pārkāpums var novest arī pie pienākuma pārtraukt attiecīgā MI lietojumu,
kas biznesam var būt vēl sāpīgāk nekā naudas sods.

Bez soda un lietojuma apturēšanas ir vēl viens, mazāk redzams risks — reputācija. Ja atklājas, ka
uzņēmums klientus maldinājis ar nemarķētu MI saturu vai lietojis aizliegtu praksi, tas skar uzticēšanos.
Tieši tāpēc atbilstība MI aktam nav tikai juridiska formalitāte, bet arī jautājums par to, kā uzņēmums
izturas pret saviem klientiem un darbiniekiem.

Vēl viena praktiska doma par uzraudzību: pārkāpumi šajā jomā bieži nāk gaismā nevis pārbaudēs, bet
sūdzībās. Klients, kurš pamana, ka viņu maldinājis nemarķēts MI saturs, vai kandidāts, kuru noraidījis
necaurspīdīgs algoritms, var iesniegt sūdzību. Tāpēc atbilstība nav tikai formāla aizsardzība pret
regulatoru — tā ir aizsardzība pret pašu klientu un kandidātu neapmierinātību, kas mūsdienās izplatās
ātri.

Ko uzņēmumam darīt jau tagad

1. Inventarizē savus MI rīkus. Saraksti visas MI sistēmas, ko uzņēmums lieto — čatbotus,
   atlases rīkus, ģeneratīvos rīkus, analītiku.
2. Nosaki katra rīka riska kategoriju. Ierobežots, augsts vai minimāls — no tā atkarīgi
   pienākumi.
3. Ievies pārredzamību. Marķē MI ģenerētu saturu un atklāj čatbotu MI dabu.
4. Pārbaudi aizliegtās prakses. Pārliecinies, ka nekas no lietotā neietilpst aizliegtajā
   kategorijā (piemēram, emociju atpazīšana darbiniekiem).
5. Nodrošini MI pratību. Apmāci darbiniekus, kas lieto MI, saprast tā darbību un riskus.
6. Pārbaudi piegādātājus. Noskaidro, vai MI pakalpojumu sniedzēji paši ievēro savas prasības.

Šis saraksts izskatās garš, bet vairums soļu ir vienreizējs sakārtošanas darbs, ne pastāvīga nasta.
Kad reiz esat inventarizējis rīkus, noteicis to riska kategorijas un ieviesis pārredzamību, ikdienā
paliek tikai to uzturēt. Grūtākais ir sākt — un tieši to daudzi uzņēmumi atliek, līdz kāds jautājums
no klienta vai pārbaudes liek darīt visu steigā. Mierīga sagatavošanās maksā nesalīdzināmi mazāk nekā
avārijas režīms.

Ja neesat pārliecināts, ar ko sākt, sāciet ar visvienkāršāko soli — čatbota un MI ģenerēta satura
marķēšanu. Tas ir gan lēts, gan tieši tas, kas 2026. gadā kļuvis obligāts, tāpēc dod vislielāko efektu
par vismazāko piepūli. Pārējais — riska klasifikācija un augsta riska prasības — seko pēc tam,
atkarībā no tā, cik dziļi MI ir iesakņojies jūsu procesos.

Biežāk uzdotie jautājumi

Secinājums

MI akts ir viegli noraidīt kā “kaut ko lieliem tehnoloģiju uzņēmumiem”, un tieši šī nolaidība ir
lielākais risks. Realitāte ir vienkārša: ja uzņēmumā strādā čatbots vai MI atlases rīks, jūs jau esat
regulējuma tvērumā. Labā ziņa — pamatpienākumi, kas skar 2026. gadā, ir pārsvarā pārredzamība, kuru
izpildīt nav grūti, ja zināt, kas jādara. Grūti ir tikai vienā gadījumā: ja gaidāt sodu, pirms sākat
interesēties. Šajā jomā priekšā ir tie, kas sagatavojas mierīgi, ne tie, kas reaģē pēc pārbaudes.

Ir vērts arī atcerēties, ka MI akts nav vienreizējs notikums, bet grafiks, kas turpina risināties.
Termiņi mainās (Omnibus to jau parādīja), pienākumi pievienojas pa posmiem, un tas, kas šodien ir
brīvprātīgi, rīt var kļūt obligāti. Tāpēc gudrākā pieeja nav vienreiz “nokārtot atbilstību”, bet
izveidot uzņēmumā vienkāršu paradumu — periodiski pārskatīt, kādus MI rīkus lietojat un kādi
pienākumi tiem šobrīd attiecas. Tas prasa maz laika un pasargā no lielākajiem pārsteigumiem.