Vai autopārvadātājam jāievēro obligāti atpūtas laiki?

Autotransporta vadītāju darba un atpūtas laiku Eiropas Savienībā, tostarp Latvijā, stingri regulē Eiropas Parlamenta un Padomes Regula par autotransporta jomā strādājošo vadītāju darba un atpūtas laika noteikumiem, kas nosaka konkrētus, obligātus maksimālos nepārtrauktas braukšanas periodus, obligātos atpūtas periodus starp braukšanas periodiem, kā arī nedēļas un divu nedēļu maksimālos braukšanas laika ierobežojumus, un šie noteikumi ir izveidoti tieši ar mērķi novērst pārpūles izraisītus satiksmes negadījumus, aizsargājot gan pašu vadītāju, gan citus ceļu satiksmes dalībniekus. Šie noteikumi ir imperatīvi, kas nozīmē, ka darba devējs nevar tos apiet vai atcelt ar iekšēju noteikumu vai vienkāršu prasību paātrināt piegādi, un darba devēja spiediens uz jums pārkāpt šos noteikumus ir tiešs likuma pārkāpums, par kuru var iestāties atbildība gan pašam vadītājam, gan, būtiskā mērā, arī darba devējam, kas rada šādu spiedienu vai neveido darba grafiku, kas ļautu ievērot likumā noteiktos ierobežojumus. Praktiski jūsu transportlīdzeklim, visticamāk, ir uzstādīts digitālais tahogrāfs, kas automātiski reģistrē jūsu braukšanas un atpūtas laikus, un šie dati kalpo gan kā uzraudzības, gan kā pierādīšanas līdzeklis gadījumā, ja rodas strīds par noteikumu ievērošanu, tāpēc šī informācija ir objektīvi pieejama un pārbaudāma. Ja darba devējs turpina spiest jūs pārkāpt likumā noteiktos ierobežojumus, ieteicams pirmkārt skaidri un rakstiski informēt viņu, ka šāda prasība ir pretrunā ar Eiropas Savienības regulējumu un rada jums personīgu juridisku risku, jo transportlīdzekļa kontroles pārbaudēs, ko regulāri veic ceļu policija vai citas kompetentās iestādes, tieši jūs kā vadītājs varat tikt sodīts par konstatētu pārkāpumu, pat ja to izraisījis darba devēja spiediens. Ja darba devējs pēc šāda brīdinājuma turpina spiest uz noteikumu pārkāpšanu, ieteicams iesniegt sūdzību Valsts darba inspekcijā par darba drošības un darba tiesību pārkāpumu, kā arī Ceļu satiksmes drošības direkcijā, kas var izvērtēt sistemātisku pārkāpumu praksi konkrētajā uzņēmumā un piemērot attiecīgas sankcijas darba devējam.