Kā tiek risināts mantojuma jautājums, ja mirušajam bija manta vairākās valstīs?

Starptautisko mantošanas jautājumu regulējumu Eiropas Savienībā, ietverot arī Latviju, nosaka Eiropas Parlamenta un Padomes Mantošanas regula, kas ievieš vienotu principu attiecībā uz to, kuras valsts tiesības tiek piemērotas visai mantojuma masai kopumā, neatkarīgi no tā, kurās valstīs atrodas konkrētie mantojuma aktīvi, kas ir būtisks vienkāršojošs solis salīdzinājumā ar iepriekšējo, sadrumstaloto pieeju, kur katras valsts tiesas varēja piemērot savas nacionālās tiesības tikai to teritorijā esošajai mantai. Saskaņā ar šo regulu, vispārējais princips ir tāds, ka visai mantojuma masai, neatkarīgi no tās atrašanās vietas, principā tiek piemērotas tās valsts tiesības, kurā bija mirušā pastāvīgā dzīvesvieta viņa nāves brīdī, kas jūsu gadījumā, ja jūsu radinieks pēdējos gados faktiski dzīvoja ārvalstīs, visticamāk, nozīmētu, ka tiek piemērotas šīs ārvalsts, nevis Latvijas, mantošanas tiesības, pat attiecībā uz Latvijā esošo nekustamo īpašumu. Tomēr regula paredz arī svarīgu izņēmumu — mirušais dzīves laikā ir varējis izvēlēties, ka viņa mantojumam tiks piemērotas viņa pilsonības valsts tiesības, nevis pastāvīgās dzīvesvietas valsts tiesības, un šāda izvēle, ja tā ir bijusi izdarīta, piemēram, testamentā, ir saistoša un tiek respektēta neatkarīgi no vispārējā principa, tāpēc svarīgi pārbaudīt, vai jūsu radinieks nav atstājis testamentu ar šādu skaidru tiesību izvēli. Attiecībā uz praktisko procedūru, pat ja mantojumam tiek piemērotas vienas valsts tiesības kopumā, mantojuma reģistrācijas formalitātes, piemēram, nekustamā īpašuma pārreģistrēšana Zemesgrāmatā Latvijā, joprojām būs jāveic Latvijā, izmantojot Eiropas mantošanas apliecību, ko regula ievieš tieši šim nolūkam, lai atvieglotu pārrobežu mantojuma apstiprināšanu un reģistrāciju dažādās dalībvalstīs bez nepieciešamības katrā valstī no jauna pierādīt savas mantošanas tiesības. Ņemot vērā šīs situācijas juridisko sarežģītību, stingri ieteicams konsultēties ar juristu, kas specializējas starptautiskajās mantošanas tiesībās, lai precīzi noteiktu piemērojamās tiesības un pareizo procedūru katras valsts formalitāšu izpildei.